Vēsture un apraksti

Ādolfa fon Vulfa celtās pils vēsture aizsākusies jau daudz senākā pagātnē. Pirmā pils šajā teritorijā atradusies tagadējā Cesvaines pils parka teritorijā - pilskalnā. 

Viduslaiku pils 

Senākā mūra pils celta 14.gs. beigās, būvēt to licis Rīgas arhibīskaps. Nocietinājums sastāvējis no plānā kvadrātiskas galvenās pils un tai ziemeļu malā esošas taisnstūrainas priekšpils. Priekšpils DR stūrī bijis pusapaļš tornis, kuram, spriežot pēc Stokholmā Kara arhīvā glabātā 17.gs.plāna, cauri gājuši trīskārši vārti – galvenā ieeja pilī. 17.gs. plānā rādītie vārti galvenās pils D sienā nav sākotnējie, bet gan izlauzti sekundāri. Pēc ugunsieroču ieviešanās 16.gs.priekšpils abi Z stūri papildināti ar zemiem pusapaļiem tornīšiem – bastejām, kas redzamas 1661.gada zīmējumā. Šeit dzīvojis pārvaldnieks, kas pārzinājis visu Cesvaines novadu, ievācis nodokļus, kara gadījumā vadījis karaspēku un spriedis tiesu sīkākās lietās.

Pils vietu no R un Z pusēm apņem Sūlas upītes grava, kas ir ap 50m plata, pārdesmit metru dziļa, pils pusē ar stāvām malām. Austrumu pusē pilij izveidots dīķu uzstādinājums, tur kādreiz droši vien bijušas dzirnavas.

Pilij bija stipri mūri. Iekšējos karos tā cieta salīdzinoši maz. Tikai 1479.gadā to ieņēma ordeņa mestrs Borgs, un 1486.gadā nodeva arhibīskapam Hildebrandam.

15.gs. pili apbruņoja ar lielgabaliem, vajadzības gadījumā pils aizsargāšanā piedalījās arī iedzīvotāji, muižas zemnieki un amatnieki. Šajā laikā pilsētiņā bijis ap 800 - 1000 iedzīvotāju. Pie mūra pils bijusi arī pirmā baznīca. 16.gs. Cesvaines draudze pāriet luterticībā.

Pie Cesvaines pils valsts 16.gs. piederējis ap 100 ciematu, visi zemnieki bija pakļauti Cesvaines pārvaldniekam.

1556.gadā Cesvaine nonāca Livonijas ordeņa varā, 1559. gadā Livonijas kara rezultātā - poļu rokās. 1572.gadā Polijas karalis Sigismunds II Augusts to uzdāvināja brīvkungam J. Taubem. 1577. gadā Krievijas cars Ivans Bargais ieņēma Cesvaini, un tikai 1582.gadā J. Taube atgūst pili. 1625.gadā Cesvaini ieņēma zviedri, un karalis Gustavs Ādolfs pili, pilsētu un muižu atdāvina savam kambarjunkuram grāfam Brahem.

Pēc Polijas – Zviedrijas kara (1600. – 1629. g.) Cesvaine bija pamatīgi izpostīta, pēc revīzijas 1638.gadā tajā bija tikai 32 vīrieši 26 mājvietās. Pils nopostīta 17.gs. vidū Krievijas – Zviedrijas kara laikā. Vēlreiz Cesvaine un tās pils tikusi postīta Ziemeļu karā (1701. – 1710. g.).

Kopš 1760.gada pils īpašnieki vairakkārt mainījušies. 1760.gadā ķeizariene Elizabete Cesvaini dāvina ģenerālim Buturliņam, kurš to pārdod ķeizarienei Katrīnai II, viņa to savukārt atdāvina ģenrālmajoram S.Zoričam. 1795.gadā Cesvaine kopā ar vairāk nekā desmit citām apkārtnes muižām par 300 000 rubļiem tika ieķīlāta vēlākajam civilkgubernatoram īstenajam valsts padomniekam K.A.fon Rihteram. 1806.gadā ķīlu tiesības tika pārvērstas par īpašuma tiesībām. 1815.gadā Rihtera ģimenes pārdeva muižas par 264 000 rubļiem uz desmit gadiem rotmistram, vēlākajam landrātam Ādolfam fon Vulfam, kuram 1821.gadā tās pārgāja pilnā īpašumā. Pēc viņa nāves, pateicoties pārējās Vulfu dzimtas palīdzībai, Cesvaines, Aizkujas, Bučauskas, Grāvendāles un Madonas muižas nonāca īpašumā dēlam Jūliusam fon Vulfam. Pēc viņa nāves, muižas palika dzimtas rokās (dēlam Ādolfam), un pēdējais īpašnieks līdz agrārreformai bija Vilhelms fon Vulfs.

Tagad no viduslaiku pils virs zemes skatāmi tikai no laukakmeņiem mūrētās priekšpils R sienas pamati, kas atsedzas ap 50m garumā. Pamati ir 1,5m plati un nepilnu metru augsti. Šīs sienas D galā saglabājušās priekšpils DR stūra pusapaļā torņa drupas 1-2m augstumā – bijušās vārtu vietas celtnes. 2001.g.pilsdrupas apsekojuši un fotografējuši Andris Caune un Ieva Ose. 2002.un 2003.gados pie pils notikuši nelieli arheoloģiskās uzraudzības darbi I.Oses vadībā.

Jaunā pils

Pils būvēšanu uzsāka 1893.gadā, dzīvošanai tā bija gatava 1895.gadā. Kā norādīts 1904.gadā Pēterburgā izdotajā G.V.Baranovska „19.gs.otrās puses arhitektūras enciklopēdijā”, Cesvaines pils un staļļa projektu izstrādājuši vācu arhitekts Hanss Grīzenbahs (Hans Otto Julius Grisebach) un tēlnieks Augusts Georgs Dinklāge (August Georg Dinklage). 

G.V.Baranovska izdevuma mērķis bija iepazīstināt ar 19.gs.otrās puses sasniegumiem pasaules arhitektūrā. Grāmatas nodaļā „Ārpilsētas un medību pilis” no Baltijas iekļauta vienīgi Cesvaines pils, pie kam tai atvēlēta virspusēja informācija. Te publicēts ģenerālplāns, pils perspektīvas zīmējums no ZR puses, R fasādes daļa, skats no lodžijas uz parku un staļļa plāns. H.Grīzebahs bijis viens no spožākiem eklektisma arhitektiem un māksliniekiem Vācijā. Arī Cesvaines pils ir eklektisma mākslas paraugs, kurā apvienojas arhitektūra, tēlniecība, metālmāksla un glezniecība.

19. gs. otrajā pusē celtniecībā sāka izmantot jaunus būvmateriālus un konstrukcijas, kas bieži vien noderēja tikai kā dekoratīvi, ne praktiski elementi un formas. Tā laika aktuāls mākslas stilam eklektismam jeb historismam raksturīgs dažādu mākslas stilu sajaukums, kur izmantotas iepriekšējo stilu arhitektoniskās formas un pakļautas tās pasūtītāja prasībām, ēkas funkcijām u.c. Cesvaines pilī dominē romantisms, kurā visbiežāk atdarināti romānikas un gotikas elementi, lai rastos senas arhitektūras iespaids. Gotikas stila elementi izpaužas stāvajā dakstiņu jumtā un iekštelpu velvju smailajos savienojumos, kā arī daudzviet griestu un sienu gleznojumos.
Cesvaines pils celta no šķeltiem laukakmeņiem un ir nevienādmalu U-veida celtne ar vaļēju pagalmu dienvidu pusē. Vairumu darbu izpildīja vietējie amatnieki: mūra un apdares darbus veica būvuzņēmējs Meņģelis no Cēsīm, galdnieka darbus Hausermaņa firma, daļu māksliniecisko kalējdarbu mākslas kalējs Bergamnis, krāsnis un kamīnus firma „Helm un Boehm” no Rīgas. Tikai vissmalkākos iekšdarbus veica vācu firmas. Markuss (Marcus) izdarīja mākslas atslēdznieka darbus, „Titel und Wolde” – ūdens ievadīšanas un izvadīšanas iekārtas. Krāsošana – „Gathemann und Kellner”, Rabitza darbi no „Boswan und Knauer”, terakotas darbi – „Odorico”.

Pils būvēšanu sarežģīja ievērojamais atstatums no dzelzceļa, darbs ar neapmācītiem cilvēkiem, strādnieku valodu dažādība (strādnieki runāja piecās valodās: vācu, krievu, somu, latviešu un igauņu), kā arī celtniecības materiālu gādāšana. Sevišķi grūti bija sagādāt ēkas ārpusei viscaur lietoto granītu, ko piegādāja no apkārtnes. Taču granīts veido tikai stipru ārējo ietērpu, aiz kura ir mūri labākai ēkas sausuma saglabāšanai un rūpīgu savienojumu panākšanai pusotra ķieģeļa biezumā ar gaisa izolāciju. Jumti klāti ar sarkaniem dakstiņiem, torņi un erkeri ar koka dēlīšiem. Pilī paredzēta ūdens ievadīšana un izvadīšana. Ūdens tiek piegādāts ar ģēpeli apmēram ½ stundā un pacelts tornī, no kurienes tas sadalās ūdensvados. Plānā bija paredzēta arī centrālapkure, bet tā kā Cesvainē jārēķinās ar malku, no šīs idejas vajadzēja atteikties, ieviešot krāšņu apkuri.

Vidus daļā - ieeja – masīvs portāls un rampa piebraukšanai. Virs ieejas ir portiks ar dekoratīvu gleznojumu - putnu un augu motīviem un smagnēja kolonna vidū.
Pils durvis rotā skaisti apkalumi renesanses stila formās.

Fasāžu stūros atrodas dekoratīvas ūdens notekas.

Pils kreisais spārns paredzēts kungu telpām, tā gals izcelts ar greznu zelmini, ko vainago vilka figūra.

Pirmā stāva kreisajā spārnā bijušas dzīvojamās istabas ģimenei, labajā spārnā - kungu istaba, virtuve un kunga runājamais kabinets, kas kalpoja saskarei ar muižas un saimniecības ļaudīm. Augšstāva centrālajā daļā bijušas viesu istabas, kreisajā spārnā - bērnu istabas, labajā– istabas kalpotājiem.

Vestibilā krusta griestu velvēs saskatāmi jūgendstilā gleznoti ziedu un augu motīvi. Saglabājusies oriģinālā grīda – betonā iestrādātas akmens šķembas, kas noslīpētas. Vestibila centrā atrodas kamīns ar Latvijas koku atveidojumiem rotātu dzegu. Grezno koka kāpņu margas, kas ved uz pils otro stāvu, veidotas renesanses stilā un katram koka pildiņam ir atšķirīgs, smalki izstrādāts, ornamentāli bagāts kokgriezums. Šīs kāpnes uzskatāmas par iekštelpu vērtīgāko elementu.

Aiz halles anfilādē kārtotas reprezentācijas telpas –pieņemamā istaba, balles zāle un baronese atpūtas telpa ar erkeru un izeju uz lodžiju parka pusē. Šeit saglabājušies oriģinālie koka griestu paneļi, koka žalūzijas logiem. Visu telpu griesti ir bagātīgi dekorēti.

Viesu pieņemšanas telpas griestus rotā ciļņi ar četru gadalaiku tematiku.

Balles zālē redzami renesanses un jūgendstila griestu gleznojumi. Griestu vidus daļa nav rotāta, bet to ierāmē barokāli izliekta dzega. Ieloces un dzegas veidotie lauki blīvi aizpildīti ar reljefiem un plaknē tikai iezīmētiem stuka rotājumiem par dabas tēmu. Stūros redzamas augu ieskautas, puskailas sieviešu figūras, tās papildina medību suņi, bērnu figūras. Augu zaros sēž putni, meža dzīvnieki, tos rotā ziedi, augļi. Blakus balles zālei atrodas muzikantu telpa, kas vienlaikus ir arī skatu torņa 1.stāva telpa. Šeit kamīnu rotā pūķi un ziedu gleznojumi. 

Arī kabinetā un bibliotēkā saglabājušies ozolkoka sienu un griestu koka paneļi, kas veido šūnveida ornamentu ar greznu rozeti centrā. Saglabājies arī grāmatplaukts un skapis, kā arī oriģinālais ozolkoka parkets. Bibliotēkā atrodas seifa telpa ar smagām dzelzs durvīm, kas pildītas ar smiltīm.

Edamzāles griestus klāj sijas un pasijas ar kokgriezumiem rotātiem galiem, ārējo sienu klāj augsti kokā grebti paneļi. Telpa kādreiz bijusi dalīta ar skaistām koka kolonnām. Zāles galā atrodas milzīgs kamīns, kura abās pusēs stāv lieli lāči. Virs kamīna dzegas redzams cilnis ar dzīvniekiem, bet virs tā muižas īpašnieku Vulfu dzimtas un baroneses Annas Natālijas Štēlas fon Holšteinas dzimtas ģerboņu simbolisks apvienojums.  2009.gadā uzsākti kamīna restaurācijas un atjaunošanas darbi. Izpētes gaitā atklājās 17.gs. raksturīgu flīžu fragmenti, kas liecina par kamīna kādreizējo greznumu. 

Pagrabā velves plešas zem visas pils. Ar savdabīgu akustiku ir interesanta apaļā skatu torņa pagraba telpa, ko iespējams izmantoja vīna glabāšanai. No ēdamzāles un virtuves ērti pieejamā vietā atrodas ledus pagrabs. Šādus pagrabus savulaik veidoja, lai ziemā no tuvējā ezera vai dīķa sanesot izzāģētus ledus gabalus, uzturētu pagraba telpā aukstumu vairākus mēnešus vai pat līdz nākamajai ziemai. 

No 30 m augstā torņa paveras skats uz pilsētu un apkārtnes ainavām tālumā. Skatu torņa 2.stāva telpā saglabājies grezns renesanses stila kamīns, zaļiem, glazētiem, izliektiem podiņiem.


Pēc Ādolfa fon Vulfa nāves maz zināms par tālākajiem notikumiem pilī. Kopš 1919.gada Cesvaines pilī atrodas skola. 2002.gadā ugunsgrēkā tika nopostītas jumta konstrukcijas. Līdz 2010.gada beigām ir atjaunoti kreisā un labā spārna jumti, lielais tornis. Iekštelpās atjaunota daļa grīdas segumu, lielās kāpnes un velves virs tām. Daļēji restaurēts ēdamzāles kamīns, vairākas durvis, atvērtas un sakārtotas pagraba telpas, kā arī veikti citi darbi.

Jūlijs 2017
Pi Ot Tr Ce Pi Se Sv
  1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24
25
26
27
28
29
30
31  

Seko mums
sociālajos tīklos