Pils parks

Cesvaines pils parks veidots kā romantisks ainavu parks. Tajā aug vairākas citzemju koku un krūmu šķirnes. Šeit atrodas pilskalns, kur apglabāts kādreizējais muižas īpašnieks – Ādolfs fon Vulfs, viduslaiku pilsdrupu fragments, Sulas upīte, dīķi, piemiņas zīme 1941. gadā represētajiem ģimnāzijas audzēkņiem un 2. Pasaules kara padomju armijas karavīru kapi. Blakus pils Z fasādei saglabājušies 14.gs.celtās un Livonijas karā nopostītās Rīgas arhibīskapa pils drupu fragmenti.

Vieta, ko šodien pazīstam ar nosaukumu Cesvaine vispirms piesaista ar savu dabas krāšņumu un interesanto reljefu. Par to varam pateikties ledājam, kas pamazām kūstot izveidojis Sulas upes senleju ar Vidzemes augstienes ZA nogāzei tik raksturīgo rombveida kontūru. No augstākajiem punktiem varam skatīt Gulbenes valni un Lubānas līdzenumu. Jau pieminētais ledus veidojis arī augsnes sastāvu, ūdenim aizplūstot, ļaujot izgulsnēties kvartāra iežiem, kas Cesvainē svārstās no 50 – 150 metriem. Grants, oļi, smilts, māls un arī minerālās krāsvielas – limonīti, jeb okers, kas tuvākajā apkārtnē sastopams vēl tikai Murmastienes pagastā. Paugurus klāj smilšmālu cepures, bet ielejās no pazemes spraucas avotu ūdeņi.

Līdz jaunās pils būvniecībai ar jēdzienu ,,parks,, cesvainieši saprata teritoriju, kur šobrīd atrodas pilsētas domes ēka un stāvlaukums, kur bija arī zviedru laika kapi. Pašreizējā parka teritorijā bija aramzemes lauki (pļaviņa pie pilskalna un stadiona rajonā ).

Parks, aptuveni 30 ha, sākts stādīt tikai pēc pils būvniecības pabeigšanas. Tā kā jau 1756. gadā muižas zemēm bija izveidota arī augšņu karte, tad arī pēc tās tika stādītas koku grupas: kalnu galos sēja priedes, pakalniņos sēja egles, smilšu vietās sēja viršus, ielejās sēj atvasītes. Sokla zemē sēja bērzus, alkšņus zemē irdinātā, ievas sēja valgā zemē, vītolus sēj izburbušā, paegļus liek neauglīgā, ozolus pa upju krastiem.

Šodien parkā varam atrast tikai daļu no te kādreiz augušajiem retajiem kokiem un krūmiem, bet vērīga dabas vērotāja acs ieraudzīs daudzus neparastus kokus un krūmus, lakstaugus un puķes. Lielā daudzumā parkā savairojušās kalnu kļavas. Turpat līdzās varam atrast melno priedi. Savus sarkanos stumbrus mirdzina baltais grimonis, bet brīnišķīgos ziedu ķekarus un vēlāk sarkanas ogas izrāda plūškoks. Tepat blakus labi sadzīvo indīgie augi: kumeļpēda un čūskoga ar vairākām gundegu pasugām, bet pavasaros, kur ziedējušas kā negudras zilās vizbulītes, vasarā atradīsim pa kādai anemonei un zilos zvaniņus – milzīgiem ziliem zvanu kausiem. Te aug mugureņu audzes un Nutkas avenes, sārtlapu mežrozes un krokainās rozes. Atradīsim korķa koku un skābardi, valriekstu un irbeņlapu fizokarpu. Sahalīnas sūrene draudzējas ar segliņa krāšņajām ogām, tepat dīķa malā baltās odziņas auklē sniega ogu krūms. Blakus tūjām aug sudrabegles un duglāzija. Skaists ir mirklis, kad pie Tējas namiņa uzplaukst baltā robīnija.

Ne mazāk dažāda ir putnu dziesmu simfonija: dažādo mazo putniņu treļļus nomaina lakstīgalas pogošana, naktīs baisi sauc pūce, bet pils stārķa klabināšanu dzird ļoti tālā apkārtnē. Pa parka zāli sev vien zināmās gaitās dodas ežu saime, bet dīķos gozējas pīles. Visam pa vidu nenorimusi uz Kujas upi steidzas Sulupīte, padarot šo romantisko ainavu parku vēl romantiskāku un skanīgāku.

Maijs 2017
Pi Ot Tr Ce Pi Se Sv
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29
30
31
 

Seko mums
sociālajos tīklos