Cesvaines luterāņu baznīca

Tālrunis: 28337510
Adrese: Baznīcas iela 4, Cesvaine
Mājaslapas adrese: cesvainesdraudze.lv
GPS koordinātes: 56.971623,26.305211
Apmeklējumu iepriekš pieteikt

Cesvaines evaņģēliski luteriskā baznīca lepojas ar diviem faktiem:
Pirmkārt, tā ir lielākā lauku baznīca Latvijā un otrkārt - baznīca piesaista ļoti daudzas tūristu grupas ar savu unikālo piedāvājumu - "Martina ērģeļu stāsts" baznīcas ērģelnieces izpildījumā, kura laikā viesiem ir iespēja ieklausīties varenajās ērģeļmūzikas skaņās, uzzināt baznīcas un ērģeļu vēsturi, kā arī pašiem pamēģināt, kā tad ir skandināt šo vareno instrumentu.

Baznīcas vēsture

Domājams, ka līdz ar bīskapa pils uzcelšanu 1390.gadā tika izveidota arī draudze ar savu baznīcu. Dokumentos 1417.gadā minēts, ka Cesvaines draudzē kalpojis mācītājs Johans Brakels. Baznīca minēta arī 1643.gadā. Turpmākajos gados nomainījās vismaz 6 dievnami, līdz 1876.gada 28.maijā tika ielikts jaunās mūra baznīcas pamatakmens. Triju gadu laikā pēc Liepājas arhitekta Maksa Paula Berči (1840-1911) projekta, par Cesvaines muižas īpašnieka Ādolfa Gerharda Borisa Emīla fon Vulfa (1857.-1904.) un Jaunkalsnavas un Grašu muižas īpašnieka Henriha fon Kālena un Vidzemes landrāta Jakoba fon Klota līdzekļiem uzcelta mūra baznīca, kura pēc arhitekta Berči aprēķiniem izmaksāja 100 000 rubļu. Jauncelto dievnamu ar 1000 sēdvietām 1879.gada 14.novembrī svinīgi iesvētīja Cēsu apriņķa prāvests Rihards Fogels un Jaunpiebalgas mācītājs Emīls Kēlbrants.

No šķeltiem laukakmeņiem un sarkaniem ķieģeļiem celtā baznīca ir viens no spilgtākajiem Vidzemes sakrālās arhitektūras ”laukakmens neogotikas” stila paraugiem, kas izceļas ar iespaidīgajām būvformām un fasāžu augstvērtīgu apdari. Tās būvapjomu veido draudzes telpa ar trim garenjomiem un šķērsjomu, altāra sešstūra apsīda un iebūvēts tornis ar augstu astoņstūra smaili. Celtnes mūra stiprību nodrošina garenfasāžu un torņa kontrforsi. Īpašu šarmu tornim piešķir arkbutāni- Latvijas sakrālo celtņu arhitektūrā ļoti reti lietota konstrukcija. Draudzes telpas, šķērsjomu zelmiņus un ieejas portālus grezno tornīši. Draudzes telpu trīs jomos dala četri profilēti mūra pīlāri un astoņas čuguna kolonnas uz augstiem cokoliem. Garenjoma un šķērsojuma krustojumā - krusta velves- cilindriska tipa ar profilētiem šķīrējarkām. Greznajā interjerā īpašu uzmanību pievērš gotiskie logi, ko rotā vitrāžas un masverki to augšdaļā. Baznīcas trīs zvani lieti Vācijā, Bohumā.

Interjers

Altāra rentablā vietu ieņēma mācītāja K.V.Mīteļa dāvinātā Berlīnes mākslinieka Paula Hedlera glezna „Kristus augšāmcelšanās”. To nomainīja glezna smailloka arkā - „Kristus”. 1924.gadā ozolkoka neogotiskā altāra centrā tika ievietota gleznotāja, vitrāžista, pedagoga un mākslas kritiķa Jēkaba Bīnes (1895-1955) altārglezna „Kristus pie krusta”, kuras saturs ņemts no Jāņa evaņģēlija. 1933. gadā triptiha centrālajai daļai- J.Bīnes gleznai - tika pievienotas Cesvaines un Madonas ģimnāzijas zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāja, gleznotāja Ervina Voifeila (1900-1991) gleznas: kreisajā pusē- „Ganu pielūgšana”, labajā-„Kristus augšāmcelšanās”.

1879.gadā baznīcā sāka skanēt ēģeļbūvētāja Fridriha Ladegasta (1818-1905) būvētās ērģeles, kuras 1929. gadā atjaunoja un paplašināja ērģeļmeistars Jēkabs Jauģietis (1874-1968). Ērģeļu prospektu projektēja Makss Pauls Berči.

1929.gadā arhitekta P.Kundziņa vadībā dekorators un daiļkrāsotāju amata meistars Ēlerts Treilons (1899-1961) veica iekštelpu dekoratīvās krāsošanas darbus. Cesvaines draudzes Pirmā pasaules karā kritušajiem brīvības cīnītājiem tika izveidota piemiņas vieta pēc mākslinieka A. Nores zīmējuma.

Otrajā pasaules karā tika bojāts jumts un torņa pamati. Pēckara gados tika izpostītas ērģeles, altāris, kancele, logu stikla svina ietvari. 1964.gada 29.martā baznīcā notika pēdējais dievkalpojums. Augsto nodokļu dēļ draudze bija spiesta dievnamu atstāt.

1978.gadā arhitekte Maija Elizabete Meņģele izstrādāja baznīcas rekonstrukcijas projektu tās izmantošanai par tradīciju namu. 1985. gadā tika izveidota amatnieku grupa, kas veica iekštelpu rekonstrukcijas darbus. Daļēji atjaunotā dievnamā 1990. gada 25.augustā notika pirmais dievkalpojums, kuru vadīja arhibīskaps Kārlis Gailītis (1936 – 1992). 1994. gadā tika pabeigti altāra un kanceles būvdarbi.

1996.gadā draudze kā dāvinājumu saņēma Rīgas Sv.Jāņa baznīcas, 1854.gadā Erfurtes ērģeļmeistara Augusta Martina (1808-1891) būvētās ērģeles. Pateicoties ziedojumiem un Kultūrkapitāla fonda atbalstam, 2000.gadā Alvja Melbārža vadībā sākās ērģeļu restaurēšanas darbs, kurš vēl turpinās. Lai cilvēki varētu piedzīvot augstvērtīgus garīgās mūzikas koncertus, 2000.gadā draudzē tika iedibināta jauna tradīcija - Garīgās mūzikas dienas. 2002.gada 17. augustā arhibīskaps Jānis Vanags iesvētīja daļēji restaurētās ērģeles.

Ar Cesvaines domes un represēto atbalstu 2003.gada 25.martā Baznīcas dārzā tika atklāta un iesvētīta komunistiskā genocīda upuru piemiņas vieta, kuras centrā ir tēlnieka Bērtuļa Bula darinātais piemineklis.

Brīvības cīņās kritušo Cesvaines un tās apkārtnes iedzīvotāju piemiņai 2004.gadā baznīcā tika atjaunota un iesvētīta piemiņas vieta ar rakstnieka Augusta Saulieša veltījumu dzejā. Darbus veica Juris Neimanis.

Pateicoties atbalstītajam projektam „Sakrālā tūrisma infrastruktūras attīstība”, 2005.gadā tika izgatavoti baznīcas soli to sākotnējā izskatā galdniecības darbnīcā Ingus Ērgļa vadībā. Šī projekta ietvaros būvfirma „Ozols LG” veica baznīcas ārsienu remontu.

Baznīcas atjaunošanas darbi turpinās un tiek veikti, pateicoties ziedotājiem Latvijā un ārzemēs.

Cesvaines draudzē kalpojuši ievērojami mācītāji. Pirmais 1417.gadā rakstos minētais Cesvaines mācītājs ir Johans Brakels. Pēc tam kalpojuši teologs un dzejnieks, sprediķu grāmatas autors Krišjānis Dāvids Lencs, mācītāju Mīteļu dzimta, Bībeles teksta rediģētājs, izcils sprediķotājs Kārlis Roberts Auniņš, Cesvaines vidusskolas dibinātājs, prāvests Alberts Vītols. Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas draudzē kalpojuši Valdis Strazdiņš, Juris Uļģis, Dainis Markovskis, Viesturs Vāvere, Osvalds Miglons, Ingus Dāboliņš.

Alberts Vītols

Prāvests, Baznīcu virsvaldes loceklis, pasniedzējs teoloģijas kursos, Doma katedrāles dekāns.

Gandrīz 45 gadus Alberts Vītols bija Cesvaines luteriskās baznīcas mācītājs. Viņa aktīvākā darbība draudzē ir pirmajos 20 gados, kad cilvēki regulāri apmeklēja baznīcu un ievēroja tās tradīcijas. (Vītols, Alberts. 2008. Es zinu stipru vietu. Zvirgzdiņa, Dace. Cesvaines evaņģēliski luteriskā draudze: Madona. 9.lpp)

Pēc Alberta Vītola meitas Maijas stāstītā grāmatā „Es zinu stipru vietu...”, atklājas, ka Albertu Vītolu par mācītāju mudinājis kļūt 1905.gada revolūcijas laikā redzētās agresijas. Lai kļūtu par mācītāju, Vītols mācījies 10 gadus, papildus apgūstot arī bioloģiju un medicīnu, mācītājs pārvaldījis vācu, latīņu, krievu valodas, saprata arī grieķu un ebreju valodas. (Vītols. 2008. 130.lpp)

Alberts Vītols piedalījies Cesvaines ģimnāzijas dibināšanā, bijis tās pirmais direktors līdz 1924.gadam.

Alberta Vītola literārā darbība- drukāto rakstu skaits pārsniedz 30, ievērojamākie no tiem:

„Pie svētavota”. Reliģiskas orģināldzejas krājums. 1926.
Dieva kalnā. Reliģiskas prozas krājums. 1928.
Cesvaines draudze. Vēsturisks apskats. 1929.
Mūsu tautas dziesmu vārīgā valoda. Daugava, 1928.

Leģenda par Cesvaines baznīcu

Senos laikos Kraukļu pagasta „Melnā galā" dzīvojuši visapkārt bagāti saimnieki, bet netālu mežmalā arī kāds nabadzīgs saimnieks. Nabaga saimnieks caurām dienām un naktīm strādājis, bet viņam nekas nepadevies — ne tīrumā, ne mājās. Bagātie saimnieki viņu atstūmuši, nekā nepalīdzējuši, jo viņš pats, nabags būdams, nevarot nekā palīdzēt viņiem.

Tuvojušies Ziemassvētki. Nabaga saimniekam nav nekā, ko likt galdā. Žēl viņam, skatoties bērnu mirdzošās actiņās. Nabagais saimnieks paņem kulīti un aiziet pie bagātākā saimnieka, lai aizņemtos miltus svētku plāceņiem. Viņš nebija vēl prasījis, kad jau bagātais liek saprast, ka no viņa ne kā nedabūs. Iet nabagais saimnieks no viena pie otra, bet visur bez panākumiem. Pārnāk noskumis mājās, svētki jāsaņem tukšām rokām. Rītu Kūku vakars. Nabaga saimnieks jau agri iziet no mājām uz Cesvaines baznīcu, lai kopīgi ar citiem pielūgtu Dievu. Daudzi bagātnieki pabrauc viņam garam, bet neviens viņu nepaved. Viņš iet steidzīgi, bet baznīcai, kā netuvojas, tā netuvojas. Citi jau brauc no baznīcas mājup, kad viņš vēl ierauga baznīcu netālu kalniņā. Tikai ap pusnakti viņš nonāk pie baznīcas. Tur nav vairs neviena cilvēka. Noguris atsēžas uz sliekšņa baznīcas durvju priekšā un aizsnaužas. Miegā viņš redz atveras baznīcas durvis, iekšā deg skaista svētku eglīte, ne baznīcas torņa plūst mīlīgas zvanu skaņas. Ap eglīti stāv pulciņš bērnu, visi balti tērpušies. No torņa lēni skan dziesma: „No debesim būs man atnest". Viņš paceļ acis uz augšu un redz, ka no debesim nāk pulks eņģeļu. Kāda liela sniega pārsla uzkrīt uz viņa sejas. Nabaga saimnieks atmostas un dzird ,kā tiešām baznīcā kaut kas notiek, uz sniega redzams gaišs logu atspīdums un sa vāda liega sanoņa plūst no baznīcas. Viņš grib celties un iet baznīcā, te kā no zemes Izaug viņa priekšā vecītis garu, baltu bārdu labsirdīgu skatu uzliek nabaga saimniekam rokas uz pleciem un saka: „Dēls, tu esi no- kavējies, tagad tu nedrīksti iet baznīcā, jo tu jau redzēji visu, kas tur notika." „Es arī gribu lūgt Dievu," atbild nabaga saimnieks un acis tam kļūst mitras. «Neskumsti, dēls, gan Dieviņš ari tev palīdzēs, tikai neaizmirsti viņu, kad tev ies labi." Baznīcā apklususi sanoņa, uz sniega pazudis atspīdums. Vecītis uzlicis roku uz viņa galvas un teicis: „Celies, dēls, ej mājās un paturi savā sirdī to, ko šai bridi piedzīvoji. Kā ceļa rādītāju ņem šo spieķīti, jo tas tevi vadīs tavos ceļos." Vecītis nemanot pazudis. Nabaga saimniekam palicis tik viegli ap sirdi un viņš bijis tik laimīgs, kā vēl nekad savā mūžā. Ceļš uz mājām izlicies tik viegls, kā nemanot atradies mājas pagalmā. Viņš apstājies pagalma vidū un skatījies uz nabadzīgo būdiņu, apklātu baltu sniega vilnaini, kur iekšā rēgojās nabadzība, aukstums un priekšā tecēs bērni izstieptām roclņām, bet viņam nav ko apmierināt to izsalkumu. Labāk viņš pazudīs meža biezoknī. Gribēdams iet projām viņš paceļ spieķīti uz augšu un notiek Ziemassvētku brīnums. Nabadzīgo, pussagruvušo būdiņu apspīd mirdzoša gaisma un tā pārvēršas par skaistu māju, kurā deg skaista svētku eglīte. Tai apkārt priecājas viņa bērni katrs ar dāvanām rociņās. Klētis vai lūzt no labības — bagātības. Kūtis pilnas brangiem lopiem.

Nu pie viņa nāk bagātie saimnieki, kurus viņš sen nebija redzējis savā būdiņā un vaicā, kā viņš ticis pie bagātības. Nabagais saimnieks tkai pateicis. ka visu bagātību tam devis Ziemassvētku vecītis Cesvaines baznīcā. — A. R.

Marts 2017
Pi Ot Tr Ce Pi Se Sv
  1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29
30
31  

Seko mums
sociālajos tīklos