Pievienots: 14.06.2018

Pieminot represijās mocītos un aizgājušos

Komunistiskā genocīda upurus Latvijā piemin divas reizes gadā - 25. martā un 14. jūnijā, kad no savām mājām un dzimtenes svešumā tika aizvesti daudzi tūkstoši latviešu. Daudzi no viņiem, tostarp sievietes, sirmgalvji un bērni, dzimtajā Latvijā vairs neatgriezās - daļa novārga un aizgāja bojā koncentrācijas nometnēs un mūža nocietinājumos, daļa - palika uz mūžiem Sibīrijas sniegos, kurp tika deportēti.

Arī no Cesvaines novada teritorijas deportētos cilvēkus ik gadu pieminam svētbrīdī baznīcā, noliekot ziedus piemiņas vietā, kā arī Cesvaines dzelzceļa stacijā. 14.jūnijā represētie, kā arī viņu radinieki pulcējās Cesvaines evaņģēliski luteriskajā baznīcā uz svētbrīdi, pieminot aizgājušos. Pēc piemiņas brīža notika ziedu nolikšana pie baznīcas dārzā esošā pieminekļa represētajiem. Kā savā uzrunā uzsvēra domes priekšsēdētājs Vilnis Špats, ir svarīgi stāstīt arī par skumjām tautas vēstures lappusēm, par spēku, kas piemīt mūsu tautai laiku lokos.

Tālāk sekoja došanās uz Cesvaines dzelzceļa staciju, lai pieminētu izvestos no tās vietas, kur tas notika pirms gandrīz astoņdesmit gadiem. Dienas gaitā represētajie devās izglītojoši izklaidējošā braucienā uz Gulbeni, kur iepazina pilsētu izbraucienā ar elektrovilcieniņu, apmeklējot Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeju un viesojoties bišu dravā – bioloģiskajā saimniecība “Lukstiņi”.

Skumja vēstures lappuse, kura paliks neizdzēšana to cilvēku atmiņās, kuri zaudējuši tuviniekus vai paši piedzīvojuši izsūtīšanu.

Linda Vanaga,

autores foto