Pievienots: 25.03.2020

25. marts – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena

PIEMIŅA

/Šo dzejoli dzejniece Kornēlija Apškrūma veltījusi Latvijas Politiski represēto apvienībai 30 gadu jubilejā, 2019. gada 9.oktobrī/

Šai sāpei nav un nebūs noilguma,
Tā turpināsies daudzās paaudzēs,
Ka tautas likteņdaļa – izsūtītie,
To aizmirst nedrīkstam ne brīdi mēs.
     Nav izsakāmas tālo ceļu mokas,
     Ko vagonos un trimdā nācās ciest,
     Kad mazi bērni mira mātes rokās,
     Kad maizes šķēles nebija ko griezt.
Ne dzimtās zemas smiltājā zem priedēm,
Bet purvos, taigā nācās bojā iet,
Gan ceļmalās, nereti pat uz sliedēm,
Bij jāpiedzīvo sava mūža riets.
     Tik daudzveidīga toreiz nāve bija,
     Drauds dzīvībai šeit lode, bads un sals,
     Ik daudziem latviešiem tur, Sibīrijā,
     Bij moku pārpilns likteņceļa gals.
Bez Dzimtenes, bez sirdij tuvām mājām,
Bet šodien līdzās tos sev varam just,
Mēs esam viņu mūžu turpinājums,
Caur piemiņu nekad kam neizzust.
     Laiks sadziedējis daudzas cirstās rētas,
     Bet nekad neaizmirsīs tautas prāts,
     Šo moku ceļu, kuram jābūt svētam,
     Jo tas no dzīvībām ir darināts.

Ik gadu pieminam tos, kam šīs deportācijas ir atstājušas dziļas rētas sirdī un dvēselē, kā arī izjaukušas ģimenes. Ikvienā ģimenē ir vēstures liecības, stāsti un pieredze no piedzīvotajām šausmām. Brīvības cena nereti tiek novērtēta par zemu – nekas neatsvērs to cilvēku dzīvības, izpostītās nākotnes tajās ģimenēs, kas mira izsūtījumā, ceļā, vagonos…

Pieminot izsūtītos genocīda upurus, šodien, 25. martā, netika organizēta oficiāla un publiska ziedu nolikšana valstī noteikto ierobežojumu Covid-19 izplatības ierobežošanas dēļ, taču piemiņas vietās ziedus nolika atsevišķi iedzīvotāji un pašvaldības pārstāvji.

Linda Vanaga