Aktualitātes

Pievienots: 14.06.2022

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena

Ik gadu 14. jūnijā, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā mēs pieminam tos vairāk nekā 15 400 Latvijas cilvēkus, kurus Padomju Savienības okupācijas vara nelikumīgi deportēja uz Sibīriju.

1939.–1940. gadā Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) anektēja Besarābiju, Ziemeļbukovīnu, Rietumukrainu, Rietumbaltkrieviju, Baltijas valstis. No 12.1939. līdz 06.1941. notika četras deportācijas operācijas no šīm teritorijām. Ceturtā deportācijas operācija notika un 1941. gada maijā un jūnijā, un tās sastāvdaļa bija 14. jūnija akcija Igaunijā, Latvijā un Lietuvā.

Akcijas mērķis bija salauzt jebkādu pretošanos padomju okupācijai. To centās panākt, nevis vēršoties pret konkrētiem padomju okupācijas režīma pretiniekiem, bet pēc formāliem kritērijiem (sociālā piederība, agrākā politiskā un profesionālā darbība u. c.) neitralizējot veselas sociālās grupas, kas tika uzskatītas par potenciāli naidīgām un nevēlamām padomju okupācijas varai.

Deportējamie tika sadalīti trīs lielās grupās pēc politiskās bīstamības kritērijiem. Pirmā un vislielākā grupa bija “pretpadomju elementi” (“kontrrevolucionāro” partiju un sabiedrisko organizāciju biedri, agrākā valsts varas aparāta augstākie ierēdņi, pārstāvji, policisti, virsnieki, fabrikanti, tirgotāji, namīpašnieki, lielie zemes īpašnieki u. c. pret padomju okupācijas varu naidīgi noskaņotas personas). Šajā grupā ietilpstošos ģimenes apgādniekus, bet faktiski arī pārējos pilngadīgos vīriešus bija paredzēts arestēt, ievietot nometnēs, ar PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta (IeTK) Sevišķās apspriedes lēmumu piespriest ieslodzījumu nometnē no 5 līdz 8 gadiem, bet pēc soda izciešanas nosūtīt nometinājumā uz 20 gadiem. Viņu ģimenes locekļus (sievietes, bērnus un pusaudžus līdz 16 gadu vecumam, seniorus virs 70 gadu vecuma) gaidīja nometinājums uz 20 gadiem. Šīm ģimenēm tika piemērota mantas konfiskācija. Ģimenes, kuras bija repatriējušās no Vācijas, vai arī tās, kuras bija pieteikušās repatriācijai, bet pēc tam pārdomājušas, nebija paredzēts izšķirt, bet gan nosūtīt nometinājumā uz 20 gadiem.

Otrā un trešā grupa bija mazskaitlīgākas – kriminālelementi (recidīvisti) un “antisociālie elementi” – prostitūtas. Kriminālnoziedzniekus bija paredzēts deportēt bez ģimenēm, ar mantas konfiskāciju un ievietot nometnēs uz 5–8 gadiem, bet pēc soda izciešanas nosūtīt uz 20 gadiem nometinājumā. Prostitūtas bija paredzēts izsūtīt nometinājumā uz Kazahstānu uz pieciem gadiem.

Pilnīgi precīzu deportēto skaitu nav iespējams noteikt, jo ne visu deportēto uzskaites lietas ir saglabājušās vai arī tās neatrodas Latvijā, turklāt cilvēkus, kuriem bija izdevies izvairīties no aizturēšanas 14. jūnijā, turpināja tvarstīt un arestēt līdz pat kara sākumam, tādēļ būtiskas atšķirības ir vērojamas gan sākotnējā – 1941. gada statistikā, gan arī datos, kas iegūti pētījumos pēc PSRS sabrukuma.

Precīzākos šobrīd pieejamos datus sniedz Latvijas Valsts arhīva darbinieku veiktā deportēto uzskaite, kas publicēta 2001. gadā grāmatā “Aizvestie”. Šie dati liecina, ka 14.06.1941. deportēja 15 424 Latvijas iedzīvotājus, no tiem 8259 vīriešus un 7165 sievietes. No deportētajiem arestēja 5420 cilvēkus (5259 arestēja aizturēšanas brīdī, bet 161 – vēlāk, jau izsūtījumā), tātad 35 % no visiem deportētajiem. Izsūtīja 10 160 cilvēkus. Starp izsūtītajiem vīriešu bija 3147, bet sieviešu – 7013. Soda nometnēs un nometinājumā pavisam gāja bojā 6081 deportētais (arestētie un izsūtītie), t. i. 39,43 % deportēto.

Lielākā daļa no deportētajiem bija latvieši (81,27 %). Otra lielākā grupa bija ebreji – 11,70 %, bet trešā lielākā grupa – krievi (5,29 %), tālāk sekoja vācieši – 0,39 %.

Deportācijas upuri pārsvarā bija pilsētnieki. Visvairāk deportēto bija no Rīgas – 4231. Galvaspilsētai sekoja lielākās pilsētas – Daugavpils un Liepāja, tad – Jelgava un Ventspils, kā arī Tukums, Cēsis, Valmiera, Kuldīga, Ludza, Rēzekne, Talsi, Bauska un citas apdzīvotās vietas. Ļoti nevienmērīgi deportācijas bija skārušas lauku novadus, vislielākais deportēto skaits bija no Vidzemes pagastiem.

Arī šā gada 14. jūnijā, spītējot lietum, Cesvaines evaņģēliski luteriskajā baznīcā represētie, viņu tuvinieki un visi tie, kam tautas sāpīgās atmiņas ir svarīgas, pulcējās svētbrīdī.

Gan klātesošie garīgie līderi, gan Cesvaines apvienības pārvaldes vadītājs uzsvēra, ka par šīm tumšajām tautas vēstures lappusēm ir jārunā, jātur tās dzīvā atmiņā, jāatceras, ņemot vērā esošo nemierīgo situāciju pasaulē.

Pēc Latvijas Nacionālās bibliotēkas Nacionālās enciklopēdijas informācijas sagatavoja

Linda Vanaga,

autores foto

1.att. Svētbrīdis notika Cesvaines evaņģēliski luteriskajā baznīcā, kam sekoja ziedu nolikšana pie piemiņas akmens baznīcas dārzā.

2.att Piemiņas akmens


Augusts 2022
Pi Ot Tr Ce Pi Se Sv
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19
20
21
22 23 24 25 26
27
28
29 30 31  

Seko Cesvaines apvienībai
sociālajos tīklos