Pasākums 2019.gada 21.septembrī plkst.12:00

Cesvaines vidusskolas pirmie 10 gadi

Lai allaž sadzirdams mums Cesvaines torņu aicinājums:

Pēc tālēm un augstuma vairāk tiekties, zem grūtuma nastas nesaliekties!

A.Ķirškalne

1919. gada pavasarī Alberts Vītols ierosināja pārcelt Madonas vidusskolu, kurā tobrīd  pats strādāja un kas darbojās divās ēkās īrētās telpās, uz Cesvaines pili. Bija paredzama agrārreforma un līdz ar to iespēja iegūt sabiedriskām vajadzībām jaunas telpas. Madonas pedagogu domas bija dažādas, jo daļa no viņiem bija saistīta ar Madonu, bet citi gatavojās doties darbā uz Rīgu. Jautājuma izšķiršanai sasauca apspriedi, uz kuru Izglītības ministrija bija atsūtījusi savu pārstāvi – tautskolu inspektoru Miķeli Štālu. Kad sapulces dalībnieku vairums izteicās par skolas palikšanu Madonā, bet otra puse bija par pilnīgi jaunas skolas dibināšanu Cesvainē, M. Štāls atbalstīja domu par Cesvaini. Dzirdot bažas, ka skolas dibinātājiem nav vēl nekādu līdzekļu, Štāls noskaities atbildējis: „Kā, vai tad jūs domājat, ka lielus darbus veic ar naudu? Nē, tur vajadzīgs kaut kas cits, un tā šim cilvēkam netrūkst!  Īsti lielus darbus var veikt tikai ar tukšu kabatu.”

Medicīnas zinātņu doktors Jānis Āboliņš (1906. g. Kraukļu pag. – 1997. g. Stokholma), kas mācījies Cesvaines vidusskolā 1919. – 1924. g., 1969. gadā rakstīja no Stokholmas:  „... Nu par mūsu veco direktoru un skolotāju, kā es viņu pēc tepat 50 gadiem atceros. Viņu biju redzējis privāti, kad viņš vāca līdzekļus jaundibināmai skolai. Viņš bija kluss, bet ieguva uzticību. Tā tas bija vismaz tur, kur es to redzēju. Sajūsma bija viscauri un par daudz lietām, un tāda tā bija arī par vidusskolu mūsu apvidū. Kā direktoru neesmu viņu nekad personīgi sastapis. Viņš bija viscaur, bet nekur tieši. Viņu cienīja – ne viņa tuvības, bet viņa atturīgās nobilitātes dēļ. Kādu gadu neiztrūku nevienā rīta lūgšanā. Tās bija īsas, bet arvienu deva ko jaunu. Atceros arī to rītu, kad viņš rīta lūgšanā atvadījās no skolas. Viņš pats esot izvēlējies savu darba lauku, un šai savai sirdsbalsij viņš arī šodien sekojot. Un tad viņš bija skolotājs. Reliģijas mācība Latvijas skolās nebija obligāta, bet Vītola stundās klāt bija visi, pat pareizticīgie un katoļi.  Savu stundu saturu viņš nodiktēja un pēc tam plaši komentēja. Ja man kaut kā no Cesvaines žēl, tad visvairāk viņa stundu konspektu. Tā bija dzīves filozofija. Tie bija ieskati, kādus nekad vairs neesmu dzirdējis, ne arī lasījis. Laikam tāpēc viņa neobligātās stundas bija mums visiem svētas. To dziļo ietekmi, ko viņš atstājis savos skolniekos un draudzē, grūti pat pateikt vārdos un aprakstīt. Gaišs un saulains kā krāšņais jūnijs bija mans mācību laiks ar viņa baznīcas korāli „Dievs, kas licis ziediem plaukt...”. Un vienā teikumā varētu to izteikt šādi: viņš deva man vidusskolas un vēlāk arī augstskolas izglītību. Ja nebūtu Cesvaines vidusskolas – nebūtu man tālāk kur iet kā Cesvaines draudzesskolā. To iespaidu un mācību gaismā, ko ieguvu no viņa, ir turpinājusies mana tālākā dzīve.”

 1919. gadā Cesvaines pils  un muiža piederēja Vilhelmam  fon Vulfam. Skolas dibinātāji, Alberta Vītola vadībā, griezās ar lūgumu pie pils īpašnieka ar cerību, ka patīkamāk Cesvaines pilī būtu redzēt skolu nekā kazarmas un cerības sevi attaisnoja. Īpašnieka pilnvarnieks, Latgales poļu muižnieks  Zalcevičs, ar lielu interesi noklausījies  lūgumu izīrēt pili skolas vajadzībām  un viņam šī iecere tā patika, ka uzreiz guva atbalstu.  1919. gadā 15. septembrī  pārvaldnieks ieradās uz  skolas atklāšanu  un dāvināja  100 Latvijas rubļu skolas darbības uzsākšanai.

Izglītības ministrijas departamenta 1919. gada augusta sēdē nolēma atļaut atvērt Cesvaines miestā septiņklasīgu zēnu reālskolu un astoņklasīgu meiteņu ģimnāziju ar oficiālu nosaukumu „Cesvaines reālskola” un „Cesvaines sieviešu ģimnāzija”, savienotu ar internātu.  Skolnieku sākumā sanāca liels skaits. Karš bija pārtraucis daudziem izglītības gaitas, un audzēkņu vecums dažiem bija liels. Tieši Cesvaines vidusskolas pievilcība bija internāts un skolas absolūtais lauku raksturs, bez kaitīgiem miestu un mazpilsētu iespaidiem. Skolnieki šo iemeslu dēļ nāca no tālākām vietām, braukdami garām citām vidusskolām.

1920. gada maijā tiek pieņemti un reģistrēti Cesvaines valsts vidusskolas skolotāju statūti un Cesvaines vidusskolas skolotāju savienība lūdz pārņemt skolu valsts īpašumā. 1920. gada pavasarī uz skolu atbrauc Izglītības ministrijas pārstāvis Lesnieks un pēc skolas pārbaudes skolu departaments pārņem savā pārziņā skolas materiālo bilanci. Valsts iedala līdzekļus skolotāju algām, grāmatu un inventāra iegādei. Skolai lielu materiālo atbalstu deva ienākumi no audzēkņu mācību maksas. Skola tiek pārdēvēta par Cesvaines valsts vidusskolu, tiek piešķirtas tiesības lietot zīmogu un valsts ģerboni. Cesvaines vidusskolai tiek noteikts humanitārais novirziens, akcentējot svešvalodas. Skolas vadība Cesvaines vidusskolā atradās labās rokās – pirmie direktori, mācītājs A. Vītols un J. Saujiņš bija izcili pedagogi.  A. Vītols un A. Saulietis  spēja ar savu darbību pacelt savus audzēkņus līdz līmenim, ka viņi saprata, kas tiem dzīvē darāms, ko tie spēj un grib, kas ir viņu speciālais uzdevums un darbs.  Alberts Vītols savās atmiņās raksta: „Ar skolotāju sakomplektēšanu grūtību nebija. Izveidojās sešu skolotāju grupa :  Anna Meņģele -  svešvalodu skolotāja,  Ida Medene – latviešu valodas skolotāja, Emma Ausekle – mūzikas skolotāja, Jānis Stūrītis – dziedāšanas skolotājs, Minna Bodniece – latviešu un krievu valodas skolotāja, Alberts Vītols – direktors, ticības mācības skolotājs.  Mums laimējās piesaistīt  arī Augustu Saulieti. Kā rakstnieks un it sevišķi kā personība viņš bija pie audzēkņiem lielā cieņā. Un ne tikai pie audzēkņiem, bet arī augstskolā, kur viņa skolniekus latviešu valodā parasti nemaz neeksaminēja.”  Pirmajā  mācību stundā A. Saulietis teicis: „Es jūs nemācīšu par baltročiem, bet par darba strādniekiem. Lasiet latvju dainas, tās jūs iepriecinās, apmierinās, darīs priecīgus, strādājot darbus mūsu tautai par svētību.”  Viņš patiešām bija tīras cilvēcības iemiesotājs un visu savu dzīvi  ziedoja vislielākajam un atbildīgākajam darbam – tautas audzināšanai. Pēc Cesvaines vidusskolas izveidošanas līdz 1923. gadam skolā strādā Augusts Nore un ir zīmēšanas skolotājs un muzeja izveidotājs, vēlāk Latvijas Ārlietu ministrijas arhīva pārzinis. Augusts Nore viscaur parādīja dziļu mākslas izpratni, sava priekšmeta un darba mīlestību. Viņš nodibināja pie Cesvaines valsts vidusskolas un pārzināja līdz savai aiziešanai skolas etnogrāfisko muzeju ar bagātu seno latviešu rakstu, mājturības rīku un arheoloģisko izrakumu kolekciju. Pasniedza arī pedagoģiskajā klasē zīmēšanas metodiku un ievadu latviešu mākslā. Viens no tuvākajiem cilvēkiem Augustam Norem bija Augusts Saulietis.

Cesvaines valsts vidusskola ne bez pamata bija izveidojusies par Cesvaines apvidus kultūras centru. Vidusskolas skolotāji bija visas kultūras dzīves patiesie vadītāji Cesvainē un   izglītības un kultūras ideāli priekšstāvji, kas varēja mācīt savus skolniekus patstāvīgi orientēties sava laika kultūras parādībās un aktīvi piedalījās vispārējos kultūras un sabiedriskajos darbos.

Par Cesvaines vidusskolas direktoru ar 1921. gadu sāka strādāt J. Saujiņš – Cesvaines pagastskolas skolotājs, kurš 20. gs. sākumā emigrējis uz Šveici, beidzis Grenobles universitāti, strādājis Krievijā un atgriezies Cesvainē. 1922./23. māc. g. ar izglītības ministrijas lēmumu tiek atvērta pedagoģiskā klase, kurā sagatavoja pamatskolas skolotājus.  Klasi vadīja skolas direktors J. Saujiņš, citus priekšmetus mācīja vidusskolas skolotāji:  A. Vītols, T. Priednieks, J. Stūrītis, M. Kaulēns, M. Kronberga, A. Pakalns, A. Nore, A. Meņģele, M. Priednieks,, kā arī vietējais ārsts V. Lesnieks. Pedagoģiskā klase pastāvēja trīs gadus, to likvidēja 1925. gadā ar 12. augusta lēmumu. Skolā sagatavoja ne tikai nākamos studentus, bet arī zinošus un dzīvei derīgus darba darītājus. Paralēli mācībām pēc neoģimnāzijas tipa Cesvaines vidusskolā 1923. gadā tika aizsāktas mācības pēc praktiskās sieviešu ģimnāzijas tipa. Praktiskajā klasē vairāk mācīja rokdarbus, mājturību un dārzkopību.  Agrārreformas rezultātā Cesvaines vidusskolai īpašumā nodeva Cesvaines pili, muižas klētis, plašo muižas parku (25 pūrvietas), vēlāk arī zemi skolas vajadzībām un vēl dažas saimniecības ēkas un muižas dārzus.

Centrālās Zemes Ierīcības Komiteja paziņo, ka apakšā minētās muižas paliek valsts pārziņā priekš kulturāliem mērķiem un sabiedriskiem uzņēmumiem un netiks sadalīti sīksaimniecībās:

Cēsu apriņķī: Ranka, Cesvaines pilsmuiža un Priekuļu muiža.

Rīgā, 1921.gada 14.februārī; Protokola nr. 2368  

Priekšsēdētājs H. Celmiņš         

Publicēts Zemes Ierīcības Vēstnesī, Nr. 5 (01.03.1921)

1925./26. gadā Cesvaines valsts vidusskolā kā direktors sāk strādāt Aleksandrs Bārda, kas ar savu lielo patiesības un tēvzemes mīlestību iemanto savos audzēkņos patiesu cieņu.  Šai laikā skolas mācības tiek cieši saistītas ar praktisko darbu. Par to liecināja sakoptā skolas apkārtne, lauki, līdzīgi zemkopības skolai. Katram kokam un augiem tika pielikta plāksnīte ar nosaukumu latviešu un latīņu valodā.  1927. gadā  Cesvaines valsts vidusskolā Aleksandrs Bārda  papildus nodibina arī Latvijas Tautas universitātes nodaļu. Tur mācīja grāmatvedību un augstāko matemātiku. Pasniedzējs abās šajās nodaļās bija skolotājs Kārlis Ozoliņš, kurš bija domātājs augstākās matemātikas līmenī. 1928. gada 18. novembrī  sakot uzrunu savam skolas kolektīvam svētkos, negaidīti pārtrūka Aleksandra  Bārdas dzīves pavediens.

Šajos pirmajos skolas pastāvēšanas gados liela nozīme  tika vērsta arī  uz aktīvu kultūras dzīvi. No 1920. gada vidusskolā darbojās teātris, kur  piedalījās gan skolotāji, gan audzēkņi.  Pirmie režisori M. Bodniece, M. Bērzkalne. Dekorācijas visām izrādēm, kā arī grimēšanu veica mākslinieki, zīmēšanas skolotāji E. Volfeils, J. Medenis, par muzikālo noformējumu domāja O. Amoliņš, M. Īvāne.   1921. gadā Cesvaines vidusskolā tiek nodibināts pirmais muzejs, kur tiek vāktas liecības un apkopots  Cesvaines novada kultūrvēsturiskais mantojums  un  muzeja bāzi veido bagāts un vērtīgs muzeja krājums. Pirmie muzeja dibinātāji Alberts Vītols, Augusts Nore, vēlāk muzeja vadību pārņem Pēteris Andersons  - Cesvaines vidusskolas vēstures skolotājs.  Cesvaines vidusskolā jau tās pirmajos gados ir koris. Pirmais diriģents Jānis Stūrītis. Vēlāk aktīvi darbojas  un koru darbību vada O. Zariņš, komponista Marģera Zariņa tēvs, kurš ir arī Cesvaines ev. lut. draudzes ērģelnieks. 1926. gada 23. maijā  notiek Cesvaines draudzes dziesmu ieskaņu koncerts un pils pagalmā notiek plašs koncerts ar pieaicināto virsdiriģentu Paulu Joozus, kur atskaņo VI vispārējo dziesmu svētku repertuāru.  Mūzikas skolotāji kopā ar Cesvaines – Grašu kultūras veicināšanas biedrību 1929. gada 28. jūlijā organizē Cesvaines novada I dziesmu svētkus, kas tiek veltīti 1869. gada dziedāšanas svētku 60 gadu piemiņai.  Virsdiriģenti T. Reiters, J. Norvilis.  Koru  un teātra darbība šajā laikā atdzīvināja Cesvaines sabiedrības dzīvi un arī vidusskolas skolotāji  sabiedriskajai darbībai nodevās ar lielu dedzību un atbildības izjūtu. Prof. E. Ezerietis izteicies 50 gadu jubilejā Cesvainē: “Šī skola man iemācīja mīlēt tautu, mīlēt dzimteni, mīlēt darbu.”

Pirmās valsts ģimnāzijas Rīgā direktors J. Strads: “Gara acīm katrs joprojām skatām savas Cesvaines skolas celtni kā gaismas pili, pilnu ar skolēniem un skolotājiem darbīgās rosmēs, latviskās nākotnes celšanā.”

2019. gads ir Cesvaines vidusskolas  pastāvēšanas  simtgades  svētku gads.  Arī Cesvaines pils, kur atradās Cesvaines vidusskola laika posmā no 1919 – 2002. gadam , pakāpeniski atdzimst, cerībā, 2019. gada septembrī  sagaidīt savus kādreizējos skolniekus priecīgā atkalredzēšanās  brīdī. Sagaidot  šo  jubileju aicinu un griežos ar lūgumu pie Cesvaines vidusskolas absolventiem  dalīties ar fotogrāfijām, kas šajos skolas gadu laikā tapušas no klases dzīves mirkļiem, no kopīgiem skolas svētku brīžiem un  sūtīt uz e- pastu daigamatroze@inbox.lv, vai personīgi Cesvaines pilī muzejā.

Rakstā izmantoti materiāli no Cesvaines muzeja arhīva.

Cesvaines muzeja speciāliste Daiga Matroze

 

 

Cesvaines vidusskolas II B klases skolnieces, skolotāji M. Bērzkalne, A. Kļava, P. Andersons, M. Kronberga, A. Meņģele, T. Plikausis, A. Bārda, K. Ozoliņš 1926. gads
1923. gads. Skolotāji P. Andersons, M. Kronberga, A. Saulietis, J. Saujiņš, K. Ozoliņš, A. Vītols
1919./20. māc. g. pirmie skolēni ar skolotājiem
1922. gada pavasaris Cesvaines vidusskolas skolēni un skolotāji.

Cesvaines vidusskola no 1929.gada līdz 1945.gadam

Cesvaines vidusskolai 100

 turpinājums (laika posms no 1929. līdz 1945. gadam)

 

„Apzinoties, ka tur vairs nonākt nespēšu, es paturu Cesvaini atmiņā tādu, kādu to redzēju pēdējo reizi 1943. gadā, kad izstaigājis parku no mazā avotiņa līdz „Kamčatkai”, apstājies pie Bučiņu tilta, pakavējies pie Prāta gravas un raudzījies, kā Smieklu priedē lēkā vāveres un čivina sīļi, pamāju ardievas Cesvaines pilij ar klusu vēlējumu:  „Turies un pastāvi, mana mīļā skola” Nikolajs Ozoliņš Austrālijā 2002. gads.

Neskatoties uz Cesvaines valsts vidusskolas panākumiem, laikā no 1927. gada līdz 1934. gadam bija jāpieliek lielas pūles, lai to saglabātu. No 1928. gada līdz 1934. gadam Cesvaines vidusskolas direktors ir Arveds Smilga.  1932. gadā no skolu virsvaldes nāk ierosinājums pārvērst divas provinces ģimnāzijas – Vidzemē Cesvaini un Zemgalē Zaļeniekus – par lauksaimniecības vidusskolām. Cesvaines sabiedrība uz šo ierosinājumu ātri reaģēja un izteica protestu. Skolu virsvaldes ierosmi atbalstīja tikai vietējā sugas lopu audzētāju sabiedrība, pamatojoties uz to, ka Cesvaines un apkārtnes pagastos ir priekšzīmīgas saimniecības, bet Madonas apriņķī ir trīs ģimnāzijas un nav nevienas lauksaimniecības vidusskolas. Sugas lopu audzētāju delegāti pat apmeklēja skolu departamenta direktoru, apstiprināja savu vēlēšanos un atbalstu izveidot Cesvainē lauksaimniecības skolu. 1932. gadā skola bija labi apmeklēta. Kaut gan bija paaugstināta skolas nauda, ģimnāzijā mācījās 145 audzēkņi. 30. gadu sākumā tā pēc skolēnu skaita bija lielākā no esošajām lauku vidusskolām.  Direktors Arveds Smilga lauku vidusskolas dabīgās priekšrocības izklāsta „Brīvās Zemes” slejās: „Cesvaines ģimnāzijai jāpaliek”.  Viņš uzsver, ka Cesvaines ģimnāzija ir joprojām iecienīta tālu aiz apriņķa robežām un savu lomu saglabās, kamēr vien pastāvēs veselīgi uzskati par lauku ģimnāziju nepieciešamību. 1934. gada 19. janvārī lauksaimnieku biedrība Cesvaines pagasta padomē atkal ierosina dibināt lauksaimniecības skolu. Aizsāktā cīņa turpinās. Pagasta padome, ņemot vērā,  ka Jaungulbenes lauksaimniecības skola ir ērti sasniedzama, nolemj tomēr pilī atstāt ģimnāziju. Izglītības ministrijai tiek iesniegts iesniegums ar 107 parakstiem, piesaistot populārus cilvēkus kā K. Skalbi, Latvijas Republikas Saeimas Izglītības komisijas priekšsēdētāju, lūdzot atstāt Cesvainē parastu humanitāru vidusskolu.  Trīsdesmito gadu vidū Latvijas izglītības sistēmā, tāpat kā sabiedriskajā un ekonomiskajā dzīvē notiek pārmaiņas. 1934. gadā ģimnāziju kursu pagarina no 4 līdz 5 gadiem. Skolēnu skaits ģimnāzijās samazinājās. Arī Cesvaines ģimnāzijā 1922./23 māc. g. mācījās 308 skolēni, bet 1934./35. māc.g. tikai 131 skolēns. Beidzot katru vidusskolas klasi, ik gadu bija jānokārto noteiktie pārcelšanas eksāmeni. Trīsdesmitajos gados vidusskolas mācību darbā tiek ieviesta jauna kārtība, kārtojot absolvēšanas un augstskolu iestāšanās pārbaudījumus reizē. Skolas, kas šādu eksperimentu izvēlējās veikt, pieprasīja atļauju Izglītības ministrijai, Cesvainē uz eksāmenu, pēc ģimnāzijas ziņām arhīvā, ieradās arī Izglītības ministrijas pārstāvis, Latvijas Universitātes asistents Muravskis. Rakstu darbu temati eksāmenam tika nolasīti pa radio.                                                                       

Pārlasot tā laika vidusskolas absolventu atmiņas par to, kas tad ir bijis galvenais, kas palīdzēja izveidoties un pastāvēt vidusskolai ar tik stabilām tradīcijām un labu prestižu, tad kā galveno absolventi min skolas direktorus,  kas bija visas skolas dzīves darbības centrā  kā personības un paraugi  gan skolēniem, gan skolotājiem. Laika posmā no 1919. līdz 1944. gadam   direktori bija Alberts Vītols, Jānis Saujiņš, Aleksandrs Bārda, Arveds Smilga, Valfrīds Skulte, Voldemārs Tauriņš, Kārlis Būmanis.  Augstas inteliģences cilvēki, kas ar savu smalko takta izjūtu noteica un vadīja visu lielo kolektīvu. Skolas iekšējie kārtības noteikumi īpaši netika nolasīti, bet gan skolotāju un vecāko klašu audzēkņu uzvedība un savstarpējā izturēšanās bija tas spogulis un regulators visiem, kas iestājās Cesvaines ģimnāzijā. Telpās valdīja augstas kultūras atmosfēra. Te nedzirdēja durvju klaudzoņu, skaļas balsis, nevajadzīgu drūzmēšanos. Domāju, ka pie labas disciplīnas radināja skolotāju laipnais tonis, nevainojamā stāja, apģērbs. Skolēniem bija obligātās formas tērps. Skolotāji audzēkņus jau no mazām klasēm uzrunāja uz „Jūs” un tas bija labs audzināšanas līdzeklis cieņai vienam pret otru. Skolēnam skolotāji bija jāsveicina tik reizes, cik to dienā satika. Zēniem, paceļot cepuri (ārpus pils), meitenēm palokot galvu.

1935. gada 21. augustā Cesvaines vidusskolas vadību pārņem jauns direktors – Valfrīds Skulte. Viņš velta lielu uzmanību skolas labiekārtošanai un dažādu saimniecisku jautājumu risināšanai. Par saimniecības pārzini tiek pieņemts diplomēts agronoms. Rezumējot mācību darbu, būtiskas izmaiņas salīdzinājumā ar sākuma gadiem nav notikušas. Ģimnāzijā joprojām varēja mācīties tie, kas sekmīgi nokārtoja iestāju eksāmenus latviešu valodā un matemātikā. Skolā bija pieci klašu komplekti un sagatavošanas klase.  Klašu nosaukumi bija latīņu valodā – kvinta, kvarta, terca, sekunda un prīma, no tām zemākā bija 5. klase.  1930. gadu absolventi uzskata, ka skolotāju kvalifikācija bija ļoti augsta. Zināšanas vērtēja objektīvi, nākamajā klasē nepārcēla ar nesekmīgām atzīmēm. Cesvaines valsts vidusskola, organizējot mācību darbu atbilstoši Izglītības Ministrijas  programmām, parādīja, ka lauku vidusskolā skolotāji ar augstu profesionālo līmeni izveido savos audzēkņos stingras pamatzināšanas gan mācību, gan audzināšanas jomā. Pēc audzēkņu atmiņām, liela vērība tika veltīta darbaudzināšanai.  Parka apkopšana bija viens no skolnieku pienākumiem katru rudeni un pavasari. Tāpēc visi rūpējās, lai apkārtne un apstādījumi tiktu sargāti.

Latvijas skola starpkaru periodā bija nacionāla skola.  Skolotāji, skolēnu acu priekšā lika ideālu – Latvijas valsti, kuras labā viņiem jāmācās. Jau skolas gados sākās aktīva darbošanās savas zemes labā, izzinot Latvijas un sava novada vēsturi, skolotāji centās audzēkņiem parādīt saprotamu latviešu tautas attīstības ceļu. Jaunās paaudzes sagatavošanu sabiedriskajai darbībai sekmēja dažādas jaunatnes organizācijas, kas darbojās skolās – skauti, gaidas, mazpulki, Latvijas vanagi, Latvijas jaunatnes Sarkanā Krusta pulciņš. Cesvaines 42. skautu vienība, ko vadīja skolotājs Kārlis Būmanis, īpaši aktivizējās pēc 1934. gada. Skautiem centās ieaudzināt  mīlestību pret dzimteni, savu tautu, dabu un cilvēkiem , bija jāuztur kārtībā un no jauna jāierīko tiltiņi, soli, galdiņi parkā. Sanāksmēs tika organizētas tautiskās rotaļas un dziedātas tautasdziesmas un ievērotas dažādas tradīcijas. Kopš 1920. gadu sākuma skolā darbojās arī meiteņu kustība – 19. gaidu pulciņš, ko vadīja skolotāja Marija Bērzkalne. Meitenēm bija jākopj pilskalns un kultūras biedrībai jāpalīdz Karātavu kalna sapošanā. Gaidām mācīja uzvedības kultūru un sanitāri higiēniskās iemaņas. Cesvaines vidusskolā aktīvi darbojās arī mazpulks – lauksaimnieciska rakstura jaunatnes apvienība, ko atbalstīja mazpulku virsvadonis, Valsts prezidents K. Ulmanis. Mazpulcēnu galvenā darbība bija individuālais darbs lauksaimniecībā un lopkopībā. Cesvaines mazpulku vadīja skolotāji – Gustavs Vītiņš, Herta Vītiņa, Jānis Bulders. Cesvaines vidusskolā darbojās arī Latvijas vanagi, ko vadīja skolotāja E. Grāvele. Vanagos darbojās gan zēni, gan meitenes. Mērķis un devīze: „Stāvēt stipri par Latviju!”.  Šajā organizācijā uzņēma tikai latviešu tautības jauniešus. Vanagi katru gadu rīkoja salidojumus, kuros demonstrēja savas iegūtās zināšanas un fiziskās spējas.  Skolā darbojās arī Latvijas jaunatnes Sarkanais Krusts, kas 1933. un 1939. gadā apvienoja vairāk nekā 40 jauniešu. Liela nozīme skolas kolektīva labajām tradīcijām bija skolēnu ārpusklases darbam un viens no tiem teātris . Lielu ieguldījumu šajā jomā dod latviešu valodas skolotāja Marija Kronberga, kura ir daudzu izrāžu režisore.  Tiek iestudētas tādas lielas lugas kā R. Blaumaņa  „Ugunī”’, „Skroderdienas Silmačos”, Trejmeitiņas”, „Princese Gundega un karalis Brusubārda”, „No saldenās pudeles”, „Senlatviešu kāzas” u. c.  Dekorācijas visām izrādēm, kā arī grimēšanu veica mākslinieki, zīmēšanas skolotāji  - E. Volfeils, I. Medenis.  Muzikālo noformējumu uzņēmās O. Amoliņš,  M. Īvāne.  Mūzikas skolotāji – E. Vītola, J. Stūrītis, O. Amoliņš, O. Zariņš, M. Jansons – ticēja savai kultūras darbinieku sūtībai – tuvināt cilvēkiem patiesu mākslu un šī ticība izpaudās viņu aktīvajā darbībā. Muzicēšanas rezultāti visuzskatāmāk bija redzami dziedāšanas tradīcijās Cesvainē.

No 1940 gada līdz 1941. gadam Cesvaines vidusskolas direktors ir Voldemārs Tauriņš.  No 1941. – 1944. gadam skolu vada Kārlis Būmanis. 1944. gada pavasaris. Zēnus  iesauca armijā, bet pārējos skolēnus palaida mājās, bet beidzēju klasei izdeva tikai apliecību , diploma vietā. Kara laikā pilī mājoja vācu karaspēka štābs un atradās lazarete,  bet skola tika izvietota pa vairākām ēkām Cesvainē.  Lai arī bija kara laiks – grūts pārbaudījumu laiks, bet skola tāpat saglabāja savas tradīcijas , kas bija veidojušās , kopš skolas dibināšanas laika.

Pirms neilga laika Cesvaines muzejam tika nodots albums, kuru veidojis Cesvaines vidusskolas  1943. gada absolvents  Tālivaldis Dzenis. Albums ar īpašu vēsturi, kas izbraukājis teju vai visu pasauli un atgriezies atpakaļ Cesvainē. Tālivalža Dzeņa Cesvaines albums bija viņa dārgums, ar kuru viņš nešķīrās ne kara laikā, ne gūstekņu nometnē Vācijā, ne ASV latviešu armijas daļā. Albums, kā vislielākā atmiņa par viņa skolas un jaunības gadiem Cesvainē , pavadīja viņu  arī darba gaitās ASV un līdz pat mūža galam. Albumu pēc Tālivalža Dzeņa aiziešanas mūžībā  uz Cesvaines muzeju atveda viņa māsa Vija Dzene – Miezīte. Tā bija vēlējies Tālivaldis, jo Cesvaines ģimnāzijas gadi bija viņa skaistākie, bezrūpīgākie dzīves gadi.

Paldies Jānim Putniņam, Ārijai Liepiņai, Sarmītei Dzenei, Mārai Evardsonei, kuri ir atsaukušies uz manu aicinājumu un dalījušies ar fotogrāfijām, materiāliem un atmiņu stāstiem. sagaidot Cesvaines vidusskolas 100 gadi. Joprojām ir iespēja dalīties ar savām atmiņām un fotogrāfijām Cesvaines pilī muzejā, e-pasts daigamatroze@inbox.lv.

Ai, skola, mana mīļā skola,  Kā šodien visas ilgas sauc.  Turp, kur ar vējiem sarunājas starp ziliem siliem tornis Tavs, Kad Tavi senie kautrie zēni, kam skolotāja teica: „Tā kā puikas”,

Nu atgriežas kā sirmi vīri, kā kurais izkāvies ar savu dzīvi,

Un meitenes -  ar svešiem vārdiem aiz satraukuma pietvīkušas.

Atis Oto Straume, 14.Izlaidums 1933.gads , advokāts, LLA docents, veltījums manai skolai 50 gadu jubilejā.

Cesvaines muzeja speciāliste Daiga Matroze.

Rakstā izmantoti materiāli  un fotogrāfijas no Cesvaines muzeja arhīva

11.izlaidums 1930.gadā. 1rindā 1.no kreisās komponists un mūzikas pasniedzējs Mārtiņš Jansons, 7.no kreisās vēstures skolotājs un inspektors Pēteris Andersons, 8.no kreisās direktors Arvīds Smilga (Latv. Radiofona direktors).
1931.gads
1932.gada 17.jūlija Dziesmu diena
1934.gads, direktors Arvīds Smilga
1939.gads, fotogrāfs J.Dickals
Cesvaines ģimnāzijas absolventi un skolotāji ap 1932.gadu
Dziesmu diena Cesvainē 1932.gada 17.jūlijā, Virdiriģents Teodors Reiters
June 2019
Mo Tu We Th Fr Sa Su
  1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30

šajā sarakstā nav jaunumu ierakstu.

Seko mums
sociālajos tīklos